• Latviešu valoda
  • Русский
  • English
  • Eesti
  • Deutsch

Gulbenes pilsēta

Teika stāsta, ka Gulbene radusies vietā, kur drosmīgs arājs plēsis līdumu. Pirmo reizi rakstos Gulbenes vārds minēts 1224.gadā Tālavas dalīšanas līgumā. 20.gs. 20.g. sākumā Vecgulbeni, visu dienu pa to staigājot, “neatrada” Jānis Jaunsudrabiņš.

1928.gadā Gulbenei piešķīra pilsētas tiesības. Dažus gadus vēlāk Vilis Veldre apgalvoja, ka šeit nekad neizveidosies pilsēta, jo šajā purvā cilvēki neuzbūvēs mājas un nedzīvos. 20.gs. 30.gados Latvijā bija populāras pastkartes ar parakstu “Gulbene – ziedošu dārzu pilsēta”.

Gulbenes vēsture un tagadne lasāma kā aizraujošs dzīves stāsts, runājot kaut vai par pilsētas teritorijas veidošanās vēsturi. Līdz pat 20.gs. sākumam kā apkārtnes centrs bija tikai plašā un bagātā Vecgulbenes muiža, par kuras pēdējā īpašnieka barona Volfa mīlestību pret savu skaisto sievu Marisu, stāsta leģendas un kurā viesojies pats Ferdinands fon Cepelīns – dirižabļu izgudrotājs.

1903.gadā sāka veidoties otrais centrs – ap jaunizbūvēto šaursliežu dzelzceļu, bet 2 km attālumā no muižas, lai netraucētu tās mieru un skaistumu ar modernām lietām. Toties šodien katrs gulbenietis ar lepnumu stāstīs, ka mums ir Baltijā vienīgais joprojām ritošais šaursliežu dzelzceļš – Bānītis.

Bet mūsdienu centrs? Tas veidojies, “aizaugot” tam pāris kilometru tukšumam ar pļavām un ganībām, un kunga tīrumiem, primskara Latvijas Republikas laikā un pēc II Pasaules kara. Centra apbūve ir lieciniece vai nu 20.gs. 20.-30.gadu būvniecības stilam (stacija, ģimnāzija, pašvaldības policijas ēka un tagdējā 2.vidusskola, Rīgas ielas dzīvojamie un veikalu nami) vai padomju tipveida celtniecības piemineklis (novada pašvaldība, kultūras centrs, bijušais universālveikals, viesnīca, Skolas un Nākotnes ielu daudzstāvu apbūve.